Lielapjoma IQF Moonfish

Bioloģijā bija noteikums, kas tika uzskatīts par evaņģēliju tik ilgi, cik kāds to atcerējās: neviena zivs nerada siltumu visā ķermenī. Tad parādījās mēness zivs, un šis noteikums sabruka. Šo dzīvnieku padara neparastu ne tikai tas, ka tas ir silts,-bet arī tas, ka siltums sasniedz visur. Neviens orgāns, ne muskuļu sloksne, ne visattālākais spuru stars neizkļūst no termiskās segas, ko tas aust no sava metabolisma. Citas tā sauktās siltasiņu-zivis-lielā baltā tunzivis-spēlē daļēju spēli, saglabājot nelielu termisko rezervi ap smadzenēm vai aiz acīm, vienlaikus nododot atlikušo masu apkārtējam aukstumam. Mēness zivs atsakās piekāpties. Tās izrāviens slēpjas žaunās, kur asinsvadi veido neiespējami ciešu pretstrāvas siltummaini: divas paralēlas plūsmas, viena karsta un viena auksta, plūst pretējos virzienos, starp kurām ir tikai audu čuksti. Kad sakarsušās asinis gatavojas izmest savu siltumu jūrā, aukstā straume to pārtver, ievelkot šo enerģiju atpakaļ uz iekšu. Ķēde turas. Sekas izpaužas simtiem metru zem virsmas, ūdenī, kas tikko virs sasalšanas, zem spiediena, kas sagrauj lielāko daļu dzīves stratēģiju. Tur lejā katrs otrais lielais plēsējs palēninās līdz rāpošanai, reakcijas kļūst blāvas, triecieni aizkavējas. Mēness zivs nepalēninās. Tā pamata muskuļi paliek par 9 °F (5 grādiem) karstāki nekā bezdibenis ap to, nodrošinot ātrumu un precizitāti, ko aukstums nevar sagraut. Dziļums neko nemaina. Tumsa neko nenozīmē. Zivs skrien ar savu siltumu, un tā skrien ātri.