Saldētas zivis parasti negaršo tik maigas kā svaigas zivis; mīkstums var būt irdenāks un sausāks. Tomēr to var ievērojami uzlabot, izmantojot pareizas apstrādes un gatavošanas metodes.
Sasalšanas laikā ūdens zivīs veido ledus kristālus. Šie ledus kristāli caurdur muskuļu šūnu struktūru, izraisot sulas zudumu un olbaltumvielu denaturāciju pēc atkausēšanas. Tas samazina zivju želejas un ūdens-aiztures īpašības, kā rezultātā tekstūra kļūst cietāka vai irdenāka. Vairākkārt sasaldētām un atkausētām zivīm ir vēl sliktāka tekstūra atkārtotu šūnu struktūras bojājumu dēļ.
Tomēr mūsdienu ātrās{0}}saldēšanas tehnoloģija var ātri pazemināt zivju iekšējo temperatūru zem -18 grādiem pēc noķeršanas, ātri bloķējot mitrumu un barības vielas un samazinot ledus kristālu radītos bojājumus audos. Pareizi apstrādājot saldētas zivis, pēc atkausēšanas saglabā savu elastību un var pat pietuvoties svaigas zivs tekstūrai.
Turklāt dažādas gatavošanas metodes ļoti ietekmē garšu:
Tvaicēšana: nepieciešama augsta zivju svaiguma pakāpe. Saldētām zivīm ir nosliece uz zivju smaku, un tām ir irdena tekstūra, tāpēc tvaicēšana nav ieteicama.
Sautēta/sautēta: piemērota saldētām zivīm. Bagātīgā, tumšā mērce maskē jebkuru zivju smaržu, un ilgstoša vārīšana padara zivis garšīgākas un maigākas.
Cepta/grilēta zivs: Augsta temperatūra bloķē mitrumu, kā rezultātā tiek iegūta kraukšķīga ārpuse un maigs iekšpuse. Šī ir laba metode, kā rīkoties ar saldētām zivīm.
Lēna vārīšana: Lēna vārīšana 60–70 grādu temperatūrā saglabā zivju šķiedru elastību, kas ir piemērota tiem, kas dod priekšroku maigai tekstūrai.
